Liesmas detektors konstatē dūmu veidošanos un siltuma izdalīšanos vielas degšanas laikā, kā arī rada neredzamu gaismas starojumu, kas ir vai nav redzams atmosfērā.
Liesmas detektori, kas pazīstami arī kā gaismjutīgie ugunsgrēka detektori, ir uguns detektori, kas reaģē uz uguni, tas ir, ugunsgrēka detektors, kas nosaka liesmas intensitāti un liesmas mirgošanas biežumu.
Atbilstoši liesmas gaismas raksturlielumiem ir trīs veidu liesmas detektori: viens ir ultravioletais detektors, kas ir jutīgs pret liesmas ultravioleto starojumu ar īsāku viļņa garumu; otrs ir infrasarkanais starojums, kas ir jutīgs pret ilgāka viļņa garuma infrasarkano starojumu liesmā. detektors; trešais ir ultravioletais/infrasarkanais hibrīds detektors, kas vienlaikus nosaka īsviļņu ultravioletos starus un garo viļņu infrasarkanos starus liesmā.
Pēc noteikšanas joslas to var iedalīt: viena ultravioletā, viena infrasarkanā, dubultā infrasarkanā, trīskāršā infrasarkanā, infrasarkanā/ultravioletā, papildu video un citos liesmu detektoros.
Pēc sprādziendrošā tipa to var iedalīt: sprādziendrošā veidā, iekšēji drošā veidā.
Ultravioletajai gaismai ar viļņa garumu {{0}},185–0,260 mikronu, kas rodas liesmas sadegšanā, kā jutīgu komponentu var izmantot cietu vielu, piemēram, silīcija karbīdu vai alumīnija nitrātu, vai arī var izmantot piepūšamo cauruli. izmanto kā jutīgu komponentu, piemēram, Geigera-Millet cauruli.
Infrasarkanajai gaismai ar 2,5–3 mikronu viļņa garumu, kas rodas liesmā, var izmantot alumīnija sulfīda materiāla sensoru. Infrasarkanajai gaismai ar 4,4–4,6 mikronu viļņa garumu, ko rada liesma, var izmantot svina selenīda materiāla vai alumīnija niobāta materiāla sensoru. Atbilstoši dažādu degvielas sadegšanas emisiju spektram var izvēlēties dažādus sensorus, un plaši tiek izmantots trīskāršais infrasarkanais (IR3).
1. Vispārējais princips ir uzstādīt detektoru divreiz augstāk par augstāko mērķi aizsargājamajā zonā. Detektora darbības diapazonā to nevar bloķēt šķēršļi, tostarp caurspīdīgi materiāli, piemēram, stikls un citi starplikas. Tas var aptvert visus mērķus un zonas, kurām nepieciešama aizsardzība, un tā ir ērta regulārai apkopei.
2. Kad detektors ir uzstādīts, tas parasti ir noliekts uz leju par 30-45 grādu leņķi, kas var skatīties uz leju un uz priekšu, un tajā pašā laikā samazina spoguļa virsmas piesārņojuma iespēju. Katram iespējamajam ugunsgrēkam aizsargājamajā zonā jāsaglabā taisns izcelšanās biežums, lai izvairītos no netiešas izcelšanās un atstarošanas.
3. Lai izvairītos no mirušo zonu noteikšanas, pretējā stūrī parasti tiek uzstādīts cits liesmas detektors, un to var izmantot arī kāda no liesmu detektoru atteices gadījumā.
Iepriekšējie punkti parasti tiek ņemti vērā, uzstādot liesmas detektoru. Šeit jums jāpievērš īpaša uzmanība, lai izvairītos no iespējamiem viltus trauksmes avotiem liesmas detektora konusa noteikšanas diapazonā.
